Neticami ģeogrāfiski atklājumi

Peldošs leduskalns maina Antarktīdas ģeogrāfiju

Milzīga Antarktīdas šelfa ledāja atlūza, kas dreifē gar sestā kontinenta piekrasti, savā ceļā maina gan krasta aprises, gan vietējo klimatu, liecina Eiropas Kosmosa aģentūras pavadoņa "Envisat" novērojumi un polārpētnieku sniegtās ziņas.
115 kilometrus garajam leduskalnam, kura platība ir aptuveni 2500 kilometru, dots apzīmējums B15A, jo tas atšķēlies no lielākā vēsturē zināmā aisberga - tā dēvētā B-15, kas savukārt jau 2000.gada martā atlūza no Rosa šelfa ledāja. Aprīļa vidū B15A uztriecās Drigaļska ledājam, kas 70 kilometru garumā iestiepās Rosa jūrā, atšķeļot no tā piecus kilometrus garu gabalu, bet pats aisbergs palika neskarts. NASA eksperti šo sadursmi prognozēja jau vairākus mēnešus. Šai Antarktīdas piekrastes daļā ir īpaši bagāta dzīvnieku valsts - roņi, pingvīni, klijkaijas, ko varētu apdraudēt aisberga radītās pārmaiņas. Iepeldot Makmērdo šaurumā, leduskalns jau būtiski ietekmējis vietējo klimatu, bloķējot vējus un straumes, kas parasti iznesa no šauruma tur sadzīto ledu. Līdz ar to apdraudēta arī vietējā pingvīnu populācija, jo putniem jāpeld daudz tālāk, lai nokļūtu atklātā ūdenī un ierastajās barošanās vietās, tāpēc daudzi mazuļi var aiziet bojā. Antarktīdas pētnieki prognozē, ka drīzumā B15A ietrieksies nākamajā krasta izvirzījumā - 25 kilometrus garajā Aviatoru ledājā, un šīs sadursmes sekas, viņuprāt, jau varētu būt smagākas. Tikmēr polārpētnieki no Austrālijai piederošās Keisija stacijas ziņo, ka līcī iepretī viņu bāzei iepeldējusi cita prāva B15 atlūza - aisbergs B15G, kura garums varētu būt aptuveni 50 kilometri un platība - divas reizes lielāka par Maltas salu. Kā pastāstījis stacijas vadītājs Džeremijs Smits, leduskalns tālumā ir skaidri saskatāms kā pelēcīga līnija gar debessmalu un aizņem pusi apvāršņa; ledus radzes vietām atstaro sauli, bet ēnā tas gandrīz saplūst ar debesīm. Smits lēš, ka šā aisberga tilpums pārsniedz 220 kubikkilometrus. 11 tūkstošus kvadrātkilometru lielais B-15, kas pirms vairāk nekā pieciem gadiem atlūza no Rosa šelfa ledāja iepretī Jaunzēlandei, trīsarpus gadus gulēja Antarktīdas piekrastē, kur to palēnām grauza vētras, viļņi un okeāna straumes. Atšķeļoties tas aizšķērsoja Rosa salas imperatorpingvīnu kolonijai ceļu uz atklātu jūru, līdz ar to šai laikā tur jau gājušas bojā trīs ceturtdaļas pingvīnu populācijas. 2003.gada novembrī tas vētrā pāršķēlās divās lielās un vairākās mazākās daļās. B15A un B15G ir divas no tām. Lai gan aisbergi arī agrāk laiku pa laikam atšķēlušies no Antarktīdas ledus laukiem, pēdējos gados zinātnieki raizējas, ka globālā sasilšana šo procesu varētu kritiski paātrināt.

Informācija un attēls no: http://www.tvnet.lv/tehnologijas/atklajumi/112378-peldoss_leduskalns_maina_antarktidas_geografiju

Neticams ģeogrāfisks atklājums - Līvani ir valsts centrs

Laikmetā, kad vairs šķietami nenotiek nekādi lieli ģeogrāfiski atklājumi, ar lepnumu varu paziņot, ka esmu izņēmums. Esmu atklājis gadu desmitiem slēptu patiesību – Līvāni ir Latvijas centrs. Aprēķinu veicu pēc lineārās metodes, izmantojot grafisko redaktoru „Paint” – savienojot valsts tālākos Rietumu/Austrumu un Ziemeļu/Dienvidu punktus, attēls kļūst nepielūdzams.



Atklājumu uzskatu par tik revolucionāru, ka pieprasu nekavējoties:

1) Uz visiem galvenajiem autoceļiem, blakus norādei „Rīga” rakstīt arī attālumu līdz Līvāniem (t.i. valsts centram)

2) Pēc atklājuma sagaidāms būtisks tūristu pieplūdums Līvānos, tāpēc pilsētai nepieciešams jauns kinoteātris, vietēja mēroga lidosta (ierīkot var uz manas zemes), veloceliņš līdz galvaspilsētai un apzeltīts gailis kādā no Līvānu baznīcām (Pēterbaznīcas gaiļa analogs).

3) Atklājēja vārdā nodēvēt kādu no ielām. Piemēram, Rīgas iela turpmāk varētu saukties Jāņa Liksta iela.

4) Tā kā valsts centrs konstatēts Latgalē, jānodrošina latgaliešu valodas apguve visās republikas vispārizglītojošajās mācību iestādēs .
Informācija un attēls no: http://www.brivamute.lv/2010/08/26/neticams-geografisks-atklajums/

Kas ir un ar ko nodarbojas ģeogrāfija?

Ģeogrāfija ir dabaszinātņu un sociālo zinātņu sistēma, kas pēta Zemi, tai raksturīgās īpatnības, dzīvības izplatību uz Zemes, tai skaitā cilvēka izplatību un cilvēka darbības efektus. Ģeogrāfija ir viens no nozīmīgiem dabaszinātņu un sociālo zinātņu saskares punktiem.
Terminu ģeogrāfija pirmais lietoja sengrieķu zinātnieks Erastotens (270 — 195 p.m.ē.). Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem vienotā sistēmā ģeogrāfiskās zināšanas apkopoja holandietis B. Varēniuss. Latvijas ģeogrāfiskā izpēte sākās 18. gadsimta beigās.
Pamatjēdzieni
Ģeogrāfiskajai izpētei tradicionāli ir četri galvenie virzieni:
telpiskā analīze — dabisko un cilvēka radīto fenomenu telpiskās izplatības pētījumi;
reģionālie pētījumi — detālāki atsevišķu Zemes apgabalu pētījumi;
cilvēka un Zemes mijiedarbības pētījumi;
Zemes zinātnes, t.i. pašas Zemes pētījumi.

Mūsdienu ģeogrāfija ir visaptveroša disciplīna, kas tiecas izzināt pasauli, tai skaitā to, kā pasaule mainās un kāda tā būs. Tā kā telpa un atrašanās vieta ietekmē lielāko daļu mūsu ikdienas dzīves aspektu — ekonomiku, veselību, klimatu u.c. — ģeogrāfija ietver ļoti daudz nozaru un tā ir cieši saistīta ar vairumu citu zinātņu. Ģeogrāfiju tās lielās nozīmes dēļ citreiz dēvē par "zinātņu māti". Tā apvieno cilvēka izpēti un fizikālās zinātnes un tāpēc ģeogrāfiju iedala divos galvenajos novirzienos — cilvēka ģeogrāfijā un fiziskajā ģeogrāfijā.
Cilvēka ģeogrāfija lielāko uzmanību pievērš cilvēka pārveidotajai Zemes daļai, tam, kā šādi pārveidojumi notiek, kā to uztver paši cilvēki un kāda ir Zemes un cilvēka mijiedarbība. Fiziskā ģeogrāfija pēta dabisko vidi, tai skaitā to, kā veidojas un mijiedarbojas klimats, veģetācija, augsne, Zemes virsmas formas un citi Zemi raksturojoši elementi.
Abi galvenie ģeogrāfijas novirzieni lieto atšķirīgu metodiku un nošķiras bezmaz divās atšķirīgās zinātnēs. Tāpēc pastāv arī ģeogrāfijai iekšēja interdisciplināra zinātne — vides ģeogrāfija, kas pēta cilvēka radītās vides un dabiskās vides mijiedarbību.
Ģeogrāfijas vēsture

Merkatora pasaules karte, 1595. gads

Senā Grieķija
Ģeogrāfijas zinātne aizsākusies senajās kultūrās. Mūsdienu ģeogrāfija balstās uz aizsākumiem, kas tapuši Senajā Grieķijā. Senie grieķi uztvēra ģeogrāfiju gan kā zinātni, gan kā mākslu. Turpinās debates par to, kurš no senajiem grieķiem pirmais izvirzīja hipotēzi par to, ka Zeme ir apaļa — to izdarīja vai nu Parmenīds vai Pitagors. Erastotens viens no pirmajiem centās aprēķināt Zemes rādiusu. Taču liela daļa seno grieķu zinātnieku tomēr uzskatīja, ka Zeme ir plakans disks.
Hiparhs visdrīzāk bija pirmais, kas izstrādāja ērti lietojamu koordināšu sistēmu, kas balstījās uz garuma un platum grādiem. Hiparhs Zemes koordināšu sistēmai izmantoja no Babilonijas matemātiķiem aizgūto skaitļu seksagesimālo sistēmu, sadalot Zemi 360 grādos un katru no grādiem — 60 minūtēs. Strabons, cik zināms, bija pirmais kas centās sagatavot visaptverošu ģeogrāfijas enciklopēdiju — darbam Geographica ir 17 sējumi un tas kalpo par izcilu ģeogrāfijas vēstures informācijas avotu. Uzskata, ka grieķi maz lietojuši kartes.

Ptolemaja veidotā pasaules karte

Laikmetu no 15. gadsimta sākuma līdz 17. gadsimta sākumam ģeogrāfijā dēvē par Lielo Atklājumu laikmetu — šajā laikā eiropiešu kuģi pirmoreiz brauca pa visām pasaules jūrām, meklējot jaunus ceļus strauji augošās ekonomikas izplatībai, kā arī meklējot zeltu, sudrabu un garšvielas. Veiksmīgi apvienojot Vidusjūras un Ziemeļjūras kuģubūves tehniku, navigācijas un kartogrāfijas sasniegumus, eiropieši pēkšņi ieguva spēju apceļot plašos okeānus. Slavenāko jaunu zemju atklājēju vārdi tika iemūžināti neskaitāmos ģeogrāfiskajos nosaukumos. Ļoti nozīmīgus atklājumus veica tādi pētnieki, kā Kristofors Kolumbs, Vasko da Gama, Fernāns Magelāns, Ābels Tasmāns, Džeimss Kuks un daudzi citi.

Lielo Atklājumu laikmetā eiropieši sev atklāja tādas zemes un jūras kā Ameriku, Japānu, Kluso okeānu, Austrāliju u.c. Taču Lielo Atklājumu laikmetā eiropieši vēl neizpētīja Arktiku, neatklāja Antarktīdu un neizpētīja jaunatklāto zemju — Amerikas, Austrālijas, Āfrikas iekšējos rajonus.

Šajā laikā ģeogrāfija attīstījās kā sistemātiska ģeogrāfiskās informācijas vākšanas sistēma, Lielo Atklājumu laikā tika likti arī nozīmīgi teorētiskie pamati. Gerarduss Merkators izstrādāja pirmo visas pasaules karti, vienlaikus izstrādājot arī ērtu kartogrāfisko projekciju.
18. un 19. gadsimts
18. gadsimtā turpinājās aizvien detalizētāka pasaules izpēte. Šajā laikā augstākajā izglītībā ģeogrāfija tika izdalīta kā atsevišķa disciplīna.

19. gadsimtā ģeogrāfijas teoriju apkopoja un pilnveidoja izcilais ģeogrāfs Aleksandrs fon Humbolts, kurš gadsimta sākumā ar saviem ceļojumiem un darbiem padarīja ģeogrāfiju ļoti populāru. Viņa izcilākie darbi ir Kosmos, Ansichten der Natur. Tomasa Hakslija publikācija par fiziogrāfiju piedāvāja jaunu skatījumu uz ģeogrāfiju, analizējot mikroparādību cēloņus un sekas un attiecinot šīs likumsakarības arī uz liela mēroga procesiem, kurus jebkurā gadījumā veido šīs mikroparādības.


Šajā periodā ģeogrāfijas zinātnei veidojās aizvien ciešāka saite ar tādām zinātnēm, kā ģeoloģija, bioloģija, ekonomika, socioloģija un demogrāfija.

Ģeogrāfijas attīstību veicināja ietekmīgas ģeogrāfu biedrības, kurās, pateicoties apgaismības laikmeta tendencēm, aktīvi darbojās daudzi ietekmīgi un turīgi cilvēki. Šādas biedrības spēja organizēt dārgus un sarežģītus zinātniskās izpētes pasākumus. 1830. gadā tika dibināta Anglijas Karaliskā ģeogrāfijas biedrība, kam ir lieli nopelni Britu impērijā iekļauto zemju izpētes organizēšanā un arī šīs impērijas paplašināšanā. 1888. gadā tika dibināta ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, kas ilgstoši savu slavu un ietekmi izveidojusi un saglabājusi pateicoties populārzinātniskam žurnālam National Geographic. Šis žurnāls arī mūsdienās turpina veidot plašākas sabiedrības viedokli par ģeogrāfijas zinātni.
20. gadsimts - četras ģeogrāfijas attīstības fāzes
Rietumu civilizācijā ģeogrāfijas zinātne 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā gājusi caur četrām attīstības fāzēm, kas viena pēc otras padarīja ģeogrāfijas zinātni bagātāku un nobriedušāku: vides determinismu, reģionālo ģeogrāfiju, kvantitatīvo revolūciju un kritisko ģeogrāfiju.

Vides determinisms ir teorija par to, ka cilvēku fiziskie, garīgie un morālie paradumi sakņojas viņu dzīves vides apstākļos. Vieni no slavenākajiem vides deterministiem ir Karls Riters, Elena Čērčila Semple un Elvorts Hantingtons. Plašākā sabiedrībā līdz galējībām novesti ir šādi vides determinismā aizsākušies uzskati: "karstums padara tropu iedzīvotājus slinkus", "biežās barometriskā spiediena maiņas mērenajā joslā padara šīs joslas iedzīvotājus intelektuāli attīstītākus". Vides deterministi centās līdzīgas tēzes pamatot zinātniski. 1930. gados šī uzskatu sistēma pārsvarā tika noraidīta — tai tā arī netika gūts stingrs zinātniskais pamats, taču tā bija radījusi plašākas sabiedrības apziņā nevajadzīgus un maldinošus uzskatus, kurus pseidozinātnieki nereti turpina paust arī tagad. Taču sākotnējā fāzē šī skola ievērojami palīdzēja veidot ģeogrāfijas zinātnes uzskatus.


Reģionālā ģeogrāfija bija 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta pirmajā pusē aktuāla ģeogrāfijas skola, kas uzskatīja, ka ģeogrāfijas zinātnes galvenā loma ir vietu — reģionu — izpēte. Šīs skolas pārstāvji koncentrējās uz pēc iespējas liela apjoma rakstītās un grafiskās informācijas savākšanu par konkrētām vietām, kā arī centās izstrādāt pamatojumu Zemes iedalījumam reģionos. Vieni no zināmākajiem šīs skolas speciālistiem ir Alfrēds Hetners un Vidāls De Lablašs. Ar laiku šī ģeogrāfijas skola tika noraidīta tādēļ, ka tā izraisīja tendenci pārlieku iedziļināties sīkumos un minimālu teorētiskās zinātnes pielietojumu. Pie reģionālās ģeogrāfijas problēmām pieder arī joprojām karstās diskusijas par Eiropas dienvidaustrumu robežām, par Austrumeiropas un Centrāleiropas robežām, arī par Latvijas vēsturisko novadu precīzām robežām, kaut gan šo problēmu risinājums nedotu būtisku ieguldījumu ģeogrāfijas zinātnē un vienots risinājums būtībā nav iespējams šādu robežu neesamības dēļ.

Kvantitatīvā revolūcija ir mēģinājums atrast ģeogrāfijas zinātnei jaunu identitāti. Šī skola aizsākās līdz ar kosmosa izpētes ēras aizsākumu 1950. gadu beigās — 1960. gados. Kvantitatīvās revolūcijas skolas pārstāvji deklarēja, ka ģeogrāfijas mērķis ir pārbaudīt vispārējus dabas likumus par fenomenu telpisko izkārtojumu. Ģeogrāfijā sāka pielietot matemātiskās analīzes metodes un radīja aizsākumus ģeogrāfiskajai informācijas sistēmām. Kvantitatīvā revolūcija no dabaszinātnēm ģeogrāfijā pārņēma pozitīvisma filozofiskās nostādnes. Izcili šīs solas ģeogrāfi ir Valdo Toblers, Freds Šēfers, Torstens Hēgerstrands un citi.

Kritiskā ģeogrāfija aizsākās kā pozitīvisma kritika. Pirmā šī novirziena pārstāve bija humānistiskā ģeogrāfija, kas pētīja cilvēka vietas izjūtu un attiecības ar vietu (Ji Fu Tuans). Lielāku ietekmi guva marksistiskā ģeogrāfija, kas Kārļa Marksa un viņa sekotāju sociālās teorijas pielietoja ģeogrāfijas fenomenu pētīšanā (Dāvids Hārvij). Visjaunākā apzinātā ģeogrāfijas skola ir postmodernā ģeogrāfija, kas pielieto postmodernisma un poststrukturālisma idejas telpisko attiecību sociālo konstrukciju izpētē.

20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ģeogrāfiju, tāpat, kā vairumu citu dabaszinātņu, ietekmē straujā informācijas tehnoloģiju un kosmiskās izpētes attīstība. Vides degradācijas draudu ietekmē strauji attīstās tās ģeogrāfijas nozares un saskarzinātnes, kas nodarbojas ar Zemes izmaiņu, jo īpaši cilvēka radīto izmaiņu pētījumiem.

Joprojām vāji attīstīta ir okeāna lielākās daļas izpēte un likumsakarību apzināšana — šādai izpētei pašreiz esošās tehnoloģijas vēl nesniedz pilnvērtīgus, ērti lietojamus risinājumus. Līdz ar to liela daļa planētas virsmas joprojām nav pat precīzi kartēta.

Informācija un attēli no: http://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%A2eogr%C4%81fija

Klimata pārmaiņu ietekme uz dzīvniekiem

Attēls no: http://singitasafari.com/lion/

Globālā sasilšana ir apzīmējums Zemes atmosfēras un okeāna ūdeņu vidējās temperatūras straujam pieaugumam kopš 20. gadsimta vidus, kuru esot izraisījusi vai vismaz būtiski veicinājusi cilvēku saimnieciskā darbība, precīzāk - tās radītās siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, un kas apmēru un ātruma ziņā pārspēj visas iepriekšējās dabiskās svārstības. Vidējā gaisa temperatūra pēdējajos 100 gados ir palielinājusies par 0,74 ± 0,18 °C.Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) ir secinājusi, ka vidējā gaisa temperatūra ir paaugstinājusies visticamāk tāpēc, ka ir palielinājies antropogēno (mākslīgi radīto) siltumnīcas gāžu koncentrācija.

Zemes gaisa, ūdens un sauszemes sistēmas vienmēr ir pastāvējušas dinamiskā līdzsvarā. Klimata pētījumi pagātnē rāda, ka arī tad ir bijuši mainīgi globālas sasilšanas un globāla aukstuma periodi. Klimata pārmaiņas bijušas gan straujākas, gan lēnākas, taču vienmēr saistītas ar dabā notiekošajiem procesiem. Piemēram, kā apliecina ledāju izpēte, laikā no 9. līdz 15. gadsimtam (šis laika posms dažādos kontinentos ir atšķirīgs) pasaulē bija vērojams siltuma periods, kurā vidējā gaisa temperatūra bija augstāka nekā mūsdienās, kam sekoja periods ar vēsāku klimatu — pazīstams kā «mazais ledus laikmets». Mūsdienās aktuāls kļūst jautājums, cik lielā mērā šīs pārmaiņas ietekmējusi cilvēka darbība, un vai tādēļ izmaiņas nav straujākas, nekā, ja tās būtu "dabiskas"? Eiropas Vides aģentūra (EVA) ziņo, ka pašreizējās klimata izmaiņas apmēru un ātruma ziņā pārspēj visas iepriekšējās dabiskās svārstības, kas novērotas pēdējā tūkstošgadē.

Globālā sasilšanas ietekmē sākas klimata pārmaiņas, kas izpaužas kā palielināts mākoņu daudzums, sniega segas noturības novirzes, ūdens režīma izmaiņas. Atsevišķos reģionos biežāk sākuši līt tā sauktie skābie lieti, kas saistīti ar apkārtējās vides piesārņojuma izraisītu paaugstinātu skābes veidojošu gāzu koncentrāciju augstākajos atmosfēras slāņos. Biežāk ir novēroti viesuļi, arī krasas gaisa temperatūras svārstības - no ļoti silta laika uz ilgstošiem aukstuma uzplūdiem. Mērenajā joslā mazāk kļūst skujkoku, bet palielinās lapkoku īpatsvars. Būtiskākie siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju cēloņi ir naftas produktu, ogļu un dažādu gāzu intensīva izmantošana saimnieciskajā darbībā, kā arī lietus mežu izciršana.

Attēls no: http://en.wikipedia.org/wiki/Giraffe

Klimata pārmaiņas neatstāj ietekmi tikai uz dabu un cilvēkiem, tās arī ļoti spēcīgi ietekmē dzīvniekus un to veselību. Bet šīs problēmas paralēli arvien biežāk un smagāk ietekmēt arī cilvēku veselību un ekonomisko stāvokli.

Jaunākās tendences liecina, ka klimata pārmaiņas ir veicinājušas dzīvnieku slimību rašanos un izplatību. Dzīvnieki sirgst ar gremošanas traucējumi, pārnēsātāju izraisītām slimībām, cieš no karstuma dūrieniem vai dehidrācija. Lielākās problēmas ir lielais karstums un klimata pārmaiņu izraisītās dzīvnieku migrācijas teritoriju svārstības.

Ar dzīvnieku migrāciju saistās bažas par dažādu slimību izplatības palielināšanos arvien plašākās teritorijās. Pārnēsātāju izraisītas slimības, piemēram, Rifas ielejas drudzis, Āfrikas zirgu Infekciozais katarālais drudzis ir slimība, kas skar atgremotājus (piemēram, liellopus, aitas un kazas) un ko slimību pārnēsātāji kukaiņi izplata no viena dzīvnieka uz otru. Tas nozīmē, ka slimības parādīšanos un izplatīšanos lielā mērā ietekmē vides apstākļi. Pastāvot labvēlīgiem vides un klimatiskajiem apstākļiem, slimību pilnīgi uzņēmīgās (t.i., neimūnās) atgremotāju populācijās vasaras nogalē un rudenī ir iespējami slimības epidēmijas viļņi, ko ir ārkārtīgi grūti kontrolēt.

Šo slimību ES līdz pagājušā gadsimta 90. gadu beigām uzskatīja par eksotisku, jo tajā laikā tika ziņots vienīgi par sporādiskiem slimības uzliesmojumiem ES dienvidos. Tomēr no 21. gadsimta sākuma situācija ir dramatiski mainījusies: daudzās dalībvalstīs, ieskaitot Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstis, ir bijuši vairāki epidēmijas viļņi, kas radījuši būtiskus zaudējumus dzīvnieku saslimstības, mirstības un tirdzniecības traucējumu ziņā. Pēdējos dažos gados pēc masveida vakcinācijas kampaņām, kas kļuva pieejamas no 2008. gada, situācija ir ievērojami uzlabojusies. Tomēr dažos apgabalos bija vērojama tendence, ka slimība ir kļuvusi endēmiska, un ir iespējams, ka turpmāk no šiem apgabaliem varētu izraisīties epidēmijas viļņi.

Mēris, Rietumnīlas drudzis un jo īpaši infekciozais katarālais drudzis ir tikai dažas no slimībām, kuras izplatību varētu ietekmēt klimata pārmaiņas. Katarālais drudzi, kas uzliesmoja 2006.gada vasarā Nīderlandē noturīgums un izplatība vērojama līdz Zviedrijai, kas ir daudz tālāk uz ziemeļiem, nekā iepriekš zināmā vīrusa izplatības teritorija.

Informācija no: http://www.llkc.lv/?id=401314 un http://lv.wikipedia.org/wiki/Glob%C4%81l%C4%81_sasil%C5%A1ana