Terminu ģeogrāfija pirmais lietoja sengrieķu zinātnieks Erastotens (270 — 195 p.m.ē.). Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem vienotā sistēmā ģeogrāfiskās zināšanas apkopoja holandietis B. Varēniuss. Latvijas ģeogrāfiskā izpēte sākās 18. gadsimta beigās.
Pamatjēdzieni
Ģeogrāfiskajai izpētei tradicionāli ir četri galvenie virzieni:
telpiskā analīze — dabisko un cilvēka radīto fenomenu telpiskās izplatības pētījumi;
reģionālie pētījumi — detālāki atsevišķu Zemes apgabalu pētījumi;
cilvēka un Zemes mijiedarbības pētījumi;
Zemes zinātnes, t.i. pašas Zemes pētījumi.
Mūsdienu ģeogrāfija ir visaptveroša disciplīna, kas tiecas izzināt pasauli, tai skaitā to, kā pasaule mainās un kāda tā būs. Tā kā telpa un atrašanās vieta ietekmē lielāko daļu mūsu ikdienas dzīves aspektu — ekonomiku, veselību, klimatu u.c. — ģeogrāfija ietver ļoti daudz nozaru un tā ir cieši saistīta ar vairumu citu zinātņu. Ģeogrāfiju tās lielās nozīmes dēļ citreiz dēvē par "zinātņu māti". Tā apvieno cilvēka izpēti un fizikālās zinātnes un tāpēc ģeogrāfiju iedala divos galvenajos novirzienos — cilvēka ģeogrāfijā un fiziskajā ģeogrāfijā.
Cilvēka ģeogrāfija lielāko uzmanību pievērš cilvēka pārveidotajai Zemes daļai, tam, kā šādi pārveidojumi notiek, kā to uztver paši cilvēki un kāda ir Zemes un cilvēka mijiedarbība. Fiziskā ģeogrāfija pēta dabisko vidi, tai skaitā to, kā veidojas un mijiedarbojas klimats, veģetācija, augsne, Zemes virsmas formas un citi Zemi raksturojoši elementi.
Abi galvenie ģeogrāfijas novirzieni lieto atšķirīgu metodiku un nošķiras bezmaz divās atšķirīgās zinātnēs. Tāpēc pastāv arī ģeogrāfijai iekšēja interdisciplināra zinātne — vides ģeogrāfija, kas pēta cilvēka radītās vides un dabiskās vides mijiedarbību.
Ģeogrāfijas vēsture
 |
| Merkatora pasaules karte, 1595. gads |
Ģeogrāfijas zinātne aizsākusies senajās kultūrās. Mūsdienu ģeogrāfija balstās uz aizsākumiem, kas tapuši Senajā Grieķijā. Senie grieķi uztvēra ģeogrāfiju gan kā zinātni, gan kā mākslu. Turpinās debates par to, kurš no senajiem grieķiem pirmais izvirzīja hipotēzi par to, ka Zeme ir apaļa — to izdarīja vai nu Parmenīds vai Pitagors. Erastotens viens no pirmajiem centās aprēķināt Zemes rādiusu. Taču liela daļa seno grieķu zinātnieku tomēr uzskatīja, ka Zeme ir plakans disks.
Hiparhs visdrīzāk bija pirmais, kas izstrādāja ērti lietojamu koordināšu sistēmu, kas balstījās uz garuma un platum grādiem. Hiparhs Zemes koordināšu sistēmai izmantoja no Babilonijas matemātiķiem aizgūto skaitļu seksagesimālo sistēmu, sadalot Zemi 360 grādos un katru no grādiem — 60 minūtēs. Strabons, cik zināms, bija pirmais kas centās sagatavot visaptverošu ģeogrāfijas enciklopēdiju — darbam Geographica ir 17 sējumi un tas kalpo par izcilu ģeogrāfijas vēstures informācijas avotu. Uzskata, ka grieķi maz lietojuši kartes.
 |
| Ptolemaja veidotā pasaules karte |
Laikmetu no 15. gadsimta sākuma līdz 17. gadsimta sākumam ģeogrāfijā dēvē par Lielo Atklājumu laikmetu — šajā laikā eiropiešu kuģi pirmoreiz brauca pa visām pasaules jūrām, meklējot jaunus ceļus strauji augošās ekonomikas izplatībai, kā arī meklējot zeltu, sudrabu un garšvielas. Veiksmīgi apvienojot Vidusjūras un Ziemeļjūras kuģubūves tehniku, navigācijas un kartogrāfijas sasniegumus, eiropieši pēkšņi ieguva spēju apceļot plašos okeānus. Slavenāko jaunu zemju atklājēju vārdi tika iemūžināti neskaitāmos ģeogrāfiskajos nosaukumos. Ļoti nozīmīgus atklājumus veica tādi pētnieki, kā Kristofors Kolumbs, Vasko da Gama, Fernāns Magelāns, Ābels Tasmāns, Džeimss Kuks un daudzi citi.
Lielo Atklājumu laikmetā eiropieši sev atklāja tādas zemes un jūras kā Ameriku, Japānu, Kluso okeānu, Austrāliju u.c. Taču Lielo Atklājumu laikmetā eiropieši vēl neizpētīja Arktiku, neatklāja Antarktīdu un neizpētīja jaunatklāto zemju — Amerikas, Austrālijas, Āfrikas iekšējos rajonus.Šajā laikā ģeogrāfija attīstījās kā sistemātiska ģeogrāfiskās informācijas vākšanas sistēma, Lielo Atklājumu laikā tika likti arī nozīmīgi teorētiskie pamati. Gerarduss Merkators izstrādāja pirmo visas pasaules karti, vienlaikus izstrādājot arī ērtu kartogrāfisko projekciju.
18. un 19. gadsimts
18. gadsimtā turpinājās aizvien detalizētāka pasaules izpēte. Šajā laikā augstākajā izglītībā ģeogrāfija tika izdalīta kā atsevišķa disciplīna.
19. gadsimtā ģeogrāfijas teoriju apkopoja un pilnveidoja izcilais ģeogrāfs Aleksandrs fon Humbolts, kurš gadsimta sākumā ar saviem ceļojumiem un darbiem padarīja ģeogrāfiju ļoti populāru. Viņa izcilākie darbi ir Kosmos, Ansichten der Natur. Tomasa Hakslija publikācija par fiziogrāfiju piedāvāja jaunu skatījumu uz ģeogrāfiju, analizējot mikroparādību cēloņus un sekas un attiecinot šīs likumsakarības arī uz liela mēroga procesiem, kurus jebkurā gadījumā veido šīs mikroparādības.
Šajā periodā ģeogrāfijas zinātnei veidojās aizvien ciešāka saite ar tādām zinātnēm, kā ģeoloģija, bioloģija, ekonomika, socioloģija un demogrāfija.
Ģeogrāfijas attīstību veicināja ietekmīgas ģeogrāfu biedrības, kurās, pateicoties apgaismības laikmeta tendencēm, aktīvi darbojās daudzi ietekmīgi un turīgi cilvēki. Šādas biedrības spēja organizēt dārgus un sarežģītus zinātniskās izpētes pasākumus. 1830. gadā tika dibināta Anglijas Karaliskā ģeogrāfijas biedrība, kam ir lieli nopelni Britu impērijā iekļauto zemju izpētes organizēšanā un arī šīs impērijas paplašināšanā. 1888. gadā tika dibināta ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, kas ilgstoši savu slavu un ietekmi izveidojusi un saglabājusi pateicoties populārzinātniskam žurnālam National Geographic. Šis žurnāls arī mūsdienās turpina veidot plašākas sabiedrības viedokli par ģeogrāfijas zinātni.
20. gadsimts - četras ģeogrāfijas attīstības fāzes
Rietumu civilizācijā ģeogrāfijas zinātne 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā gājusi caur četrām attīstības fāzēm, kas viena pēc otras padarīja ģeogrāfijas zinātni bagātāku un nobriedušāku: vides determinismu, reģionālo ģeogrāfiju, kvantitatīvo revolūciju un kritisko ģeogrāfiju.
Vides determinisms ir teorija par to, ka cilvēku fiziskie, garīgie un morālie paradumi sakņojas viņu dzīves vides apstākļos. Vieni no slavenākajiem vides deterministiem ir Karls Riters, Elena Čērčila Semple un Elvorts Hantingtons. Plašākā sabiedrībā līdz galējībām novesti ir šādi vides determinismā aizsākušies uzskati: "karstums padara tropu iedzīvotājus slinkus", "biežās barometriskā spiediena maiņas mērenajā joslā padara šīs joslas iedzīvotājus intelektuāli attīstītākus". Vides deterministi centās līdzīgas tēzes pamatot zinātniski. 1930. gados šī uzskatu sistēma pārsvarā tika noraidīta — tai tā arī netika gūts stingrs zinātniskais pamats, taču tā bija radījusi plašākas sabiedrības apziņā nevajadzīgus un maldinošus uzskatus, kurus pseidozinātnieki nereti turpina paust arī tagad. Taču sākotnējā fāzē šī skola ievērojami palīdzēja veidot ģeogrāfijas zinātnes uzskatus.
Reģionālā ģeogrāfija bija 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta pirmajā pusē aktuāla ģeogrāfijas skola, kas uzskatīja, ka ģeogrāfijas zinātnes galvenā loma ir vietu — reģionu — izpēte. Šīs skolas pārstāvji koncentrējās uz pēc iespējas liela apjoma rakstītās un grafiskās informācijas savākšanu par konkrētām vietām, kā arī centās izstrādāt pamatojumu Zemes iedalījumam reģionos. Vieni no zināmākajiem šīs skolas speciālistiem ir Alfrēds Hetners un Vidāls De Lablašs. Ar laiku šī ģeogrāfijas skola tika noraidīta tādēļ, ka tā izraisīja tendenci pārlieku iedziļināties sīkumos un minimālu teorētiskās zinātnes pielietojumu. Pie reģionālās ģeogrāfijas problēmām pieder arī joprojām karstās diskusijas par Eiropas dienvidaustrumu robežām, par Austrumeiropas un Centrāleiropas robežām, arī par Latvijas vēsturisko novadu precīzām robežām, kaut gan šo problēmu risinājums nedotu būtisku ieguldījumu ģeogrāfijas zinātnē un vienots risinājums būtībā nav iespējams šādu robežu neesamības dēļ.
Kvantitatīvā revolūcija ir mēģinājums atrast ģeogrāfijas zinātnei jaunu identitāti. Šī skola aizsākās līdz ar kosmosa izpētes ēras aizsākumu 1950. gadu beigās — 1960. gados. Kvantitatīvās revolūcijas skolas pārstāvji deklarēja, ka ģeogrāfijas mērķis ir pārbaudīt vispārējus dabas likumus par fenomenu telpisko izkārtojumu. Ģeogrāfijā sāka pielietot matemātiskās analīzes metodes un radīja aizsākumus ģeogrāfiskajai informācijas sistēmām. Kvantitatīvā revolūcija no dabaszinātnēm ģeogrāfijā pārņēma pozitīvisma filozofiskās nostādnes. Izcili šīs solas ģeogrāfi ir Valdo Toblers, Freds Šēfers, Torstens Hēgerstrands un citi.
Kritiskā ģeogrāfija aizsākās kā pozitīvisma kritika. Pirmā šī novirziena pārstāve bija humānistiskā ģeogrāfija, kas pētīja cilvēka vietas izjūtu un attiecības ar vietu (Ji Fu Tuans). Lielāku ietekmi guva marksistiskā ģeogrāfija, kas Kārļa Marksa un viņa sekotāju sociālās teorijas pielietoja ģeogrāfijas fenomenu pētīšanā (Dāvids Hārvij). Visjaunākā apzinātā ģeogrāfijas skola ir postmodernā ģeogrāfija, kas pielieto postmodernisma un poststrukturālisma idejas telpisko attiecību sociālo konstrukciju izpētē.
20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ģeogrāfiju, tāpat, kā vairumu citu dabaszinātņu, ietekmē straujā informācijas tehnoloģiju un kosmiskās izpētes attīstība. Vides degradācijas draudu ietekmē strauji attīstās tās ģeogrāfijas nozares un saskarzinātnes, kas nodarbojas ar Zemes izmaiņu, jo īpaši cilvēka radīto izmaiņu pētījumiem.
Joprojām vāji attīstīta ir okeāna lielākās daļas izpēte un likumsakarību apzināšana — šādai izpētei pašreiz esošās tehnoloģijas vēl nesniedz pilnvērtīgus, ērti lietojamus risinājumus. Līdz ar to liela daļa planētas virsmas joprojām nav pat precīzi kartēta.
Informācija un attēli no: http://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%A2eogr%C4%81fija
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru